Kad mēs izkāpām Pitlohri, Stefans teica, ka tad, ja kāds nenogaršos saldējumu ar viskija garšu, to viņš tālāk nevedīs. Es tā domāju, ka viņš ir vienojies ar pārdevējiem, jo tur, kur es pirku, saldējums ar viskija garšu bija par mārciņu dārgāks nekā pārējie. Kopumā par bumbiņu es samaksāju vairāk nekā 3 eiro!
Es pēc tam Rumānijā arī ēdu. Brašovā bija bodīte Emma La Dolce, vienmēr ar milzīgu rindu. Tomēr tur bija tikai eiro par bumbiņu, un arī ir ar viskija garšu.
Skarbais rumāņu autobuss, kurā man nācās iekāpt nežēlīgas nepieciešamības dēļ, neapstājas tualetes apmeklējumiem. Ja ne jaukā meitene, kura pierunāja šoferi, es būtu mocījies līdz pašai Bukarestei. Par laimi, tagad es cietīšu tikai no karstuma un izplūdes gāzēm. Vēl pirms stundas autobusā vietām bija tiešām vēsi, jo braucām 600-800 metru augstumā. Tagad, diemžēl, mēs jau tuvojamies Bukarestei, un šķiet, ka aiz loga drīz parādīsies velni, kas cep grēciniekus uz pannām. Jo vairāk tāpēc, ka pēc saskarsmes ar Denisu man galvā tikai tādas metaforas vien ir palikušas, pārāk jau nu daudz grāmatu viņš ir izlasījis no pagājušajiem gadsimtiem.
Velni paliek velni, bet ieraksti pēc saraksta. Kad es ceļoju, vienmēr izpētu attiecīgajā valstī pieejamo "Pepsi" un "Coca-Cola" produkciju. Tas ir viens no nedaudzajiem popkultūras aspektiem, kas manī raisa interesi. Kopumā, protams, ieiet lielveikalā jaunā valstī ir interesanti. Bet ar gadiem interese dziest, jo vairāk tāpēc, ka lielveikalā no daudzveidības man griežas galva, un es tur tāpat neko nevaru saprast. Man galvā kaut kā slikti iekārtota liekās informācijas filtrēšana. Runā, ka tas ir radošas personības simptoms, it īpaši, ja pēc tam visu šo apkārtējo daudzveidību izdodas negaidītā veidā sakausēt vienā veselumā.
Kas attiecas uz kokakolu, tad tās sortiments Skotijā ir acīmredzami bagātīgāks nekā pie mums: ir gan ķiršu bez cukura, gan vaniļas, gan ingvera. Pats es nekad nedzeru limonādes ar cukuru, bet lūk, tās bez cukura pagaidām nevaru izmest no raciona (lai gan kādreiz arī tās nelietoju). Tāpēc mani pirmām kārtām interesē, vai visas šīs man jaunās garšas ir pieejamas tādā variantā, ar cukura aizvietotājiem. Jā, tie pēdējie, visticamāk, ir kaitīgi zarnu mikrobiotai, bet ideālu cilvēku nav. Es cenšos notievēt, un labāk jau es būšu vismaz tāds, nekā vēl gāzīšu iekšā cukurotu kolu.
Interesanta Skotijas pepsi atšķirība - pudeles ir par 20% lielākas nekā parasti. Kā mārketinga speciālisti izlemj, ka tieši šajā valstī šāds gājiens ir nepieciešams un dos efektu — lūk, tas ir interesanti.
Neatceros, vai jau rakstīju, bet es, protams, esmu pret to, ka pērk ūdeni pudelēs. Tomēr, ja krānā ūdens nav garšīgs, es esmu par to, lai sevi nemocītu, un nopirktu garšīgu. Es ļoti ilgi mācījos nelaupīt sev vienkāršus dzīves priekus pārmērīgas vēlmes dēļ sekot kaut kādiem radikāli izprastiem ētikas imperatīviem. Līdz pat šim brīdim mācos, un jums arī iesaku. Edinburgā ūdens ir tāds nekāds, un tāpēc es pirku ieapaļā un dūšīgā pudelē ar kroni. Es taču esmu patriots, kā gan citādi! Pārbaudīju, ka vietējais, un izsūknēts no zemes. Tālāk nav zināms, kāda ir attīrīšanas pakāpe, un cik daudz ūdenī palicis no oriģināla no zemes dzīlēm. Dažās valstīs ir īpašs marķējums dabīgajam ūdenim bez attīrīšanas, bet pētīt un skaidroties vajag katru reizi no jauna.
Pēc Pitlohri Stefans mūs mazliet paķēra uz zoba, un atveda uz pludmali. Kā var gaidīt no pludmales kalnu ezerā valstī, kur vasarā temperatūra ir 16-18 grādi, ūdens ir ledains. Ko grūti gaidīt, bet kas ir fakts — pilns ezers sērfotāju un smaiļotāju. Vairākums, saprotams, hidrotērpos. Smiltiņas pludmalē patiešām patīkamas, bet pavisam ne tik smalkas kā Jūrmalā. Interesanti, ka augi Skotijā, lai gan līdzīgi mūsējiem, tomēr nav gluži tādi paši. Mežā ir ļoti daudz efeju. Dārzos — milzīgs daudzums šiku dažādu krāsu un izmēru krūmu. Droši vien mīlestība pret tiem ir vēl no tiem laikiem, kad dārznieki aristokrātiem veidoja samākslotus augu labirintus, bet smalks dārzs bija muižas īpašnieka statusa rādītājs.
Pēc pludmales — vizīte ciematā, pie interesanta 18. gadsimta tilta. Tā bija pēdējā pietura pirms Invernesas, kur ieradāmies ap pulksten 19. Tur bija laiks pastaigāties, bet man kļuva tik slikti, ka spēka pietika tikai tikt no viesu nama līdz veikalam. Es nedaudz pastāvēju uz tilta, kas ved uz centru, bet drīz atgriezos viesnīcā. Ceļojumā es bieži pārtiku no Džimija (bijušā džoilenta) un proteīna batoniņiem. Dažreiz no veģetāriem salātiem. Šoreiz racionu dažādoju ar sieru, kā jau rakstīju iepriekšējā ierakstā.
Runājot par kājām: gulēju šajā dienā nedaudz labāk, bet kāja joprojām nemaz neliecās un ļoti sāpēja. Šķita, ka ir arī temperatūra. Es nolēmu, ka pēc atgriešanās Edinburgā tomēr jāiet pie ārsta, citādi pārāk liels risks. Invernesā nolēmu neraustīties, neliela pilsēta. Kā Skotijā ārzemniekam vērsties pie ārsta, turklāt vēl brīvdienās, nebija īsti skaidrs. Apdrošināšanas man nebija, es paļāvos uz ES valstu līgumiem un EHIC karti.
Nākamajā dienā bija paredzēta vizīte uz Lohnesa ezeru. Vārdā loh, starp citu, pēdējo burtu skoti lasa kā kakla, ķērcošu H, un Stefans mūs trenēja, lai neizgāžamies. Nicināmie mordorieši šo burtu lasa tuvāk "K" vai "Č" izrunai.
Tā beidzās otrā diena Skotijā. Invernesu es izlaidu, toties vismaz izgulējos. Nav īsti jautri, atzīstu, bet vismaz es nepavadīju atvaļinājumu slimnīcā.
Pirmajā dienā es ar kājām nogāju 14 km, bet otrajā — 15. Tālāk šie skaitļi vēl auga garumā, bet vēl piedevām arī augstumā. GPS trekus es gan rakstīju tikai tur, kur jau uzreiz bija plānots doties pārgājienā, nevis vienkārši pastaigāties.
Nākamajā ierakstā es nedaudz pastāstīšu par skotiem, Lohnesa ezeru un kleimora zobenu.